Deviņpadsmitā gadsimta sākumā Eiropā opiju sāka lietot izklaidei. Sākumā tas bija modē elites un bohēmas vidū, pēc tam, līdzīgi kā kokaīns, tas kļuva populārs masu vidū. Liela nozīme šo vielu plašajā izplatībā bija Lielbritānijā un ASV pieņemtajiem pretalkoholiskajiem likumiem, un opiātu aizlieguma katalizators bija naids pret migrējošiem strādniekiem no Ķīnas.
Par to un daudz ko citu lasiet mūsu garās esejas par opija vēsturi otrajā daļā, kas veltīta šīs galvenās narkotikas liktenim 19. un 20. gadsimta sākumā.
No aptiekām līdz masu patēriņam
Līdz 19. gadsimta vidum par atkarību no opiātiem sāka runāt arī Eiropā. Jau iepriekšējā gadsimtā Rietumvalstu farmakopejās parādījās "melnie" jeb "Lankastera"pilieni, kas ar savu opija iedarbību krietni pārspēja laudānu. Savukārt 1804. gadā vācu farmaceits Frīdrihs Sertūrners no opija izdalīja tā "aktīvo vielu" - "opija jeb mekonskābi", ko viņš nosauca par morfīnu grieķu miega dieva vārdā. Tas bija morfīns, pirmais alkaloīds, kas tīrā veidā iegūts no augiem. Vēlāk nosaukumu "morfīns" tam piešķīra franču ķīmiķis Žozefs Luijs Gajs-Lusaks.
Pētot savu smadzeņu bērnu, Serturners identificēja un aprakstīja divas būtiski svarīgas morfīna hroniskas lietošanas pazīmes: Morfīna lietošana ir saistīta ar"tieksmi pēc narkotikas", t. i., psihisko atkarību, un "iegūto imunitāti pret narkotiku", t. i., toleranci. Tomēr līdz morfīna atkarības izplatībai vēl bija palicis pusgadsimts.
Par to un daudz ko citu lasiet mūsu garās esejas par opija vēsturi otrajā daļā, kas veltīta šīs galvenās narkotikas liktenim 19. un 20. gadsimta sākumā.
No aptiekām līdz masu patēriņam
Līdz 19. gadsimta vidum par atkarību no opiātiem sāka runāt arī Eiropā. Jau iepriekšējā gadsimtā Rietumvalstu farmakopejās parādījās "melnie" jeb "Lankastera"pilieni, kas ar savu opija iedarbību krietni pārspēja laudānu. Savukārt 1804. gadā vācu farmaceits Frīdrihs Sertūrners no opija izdalīja tā "aktīvo vielu" - "opija jeb mekonskābi", ko viņš nosauca par morfīnu grieķu miega dieva vārdā. Tas bija morfīns, pirmais alkaloīds, kas tīrā veidā iegūts no augiem. Vēlāk nosaukumu "morfīns" tam piešķīra franču ķīmiķis Žozefs Luijs Gajs-Lusaks.
Pētot savu smadzeņu bērnu, Serturners identificēja un aprakstīja divas būtiski svarīgas morfīna hroniskas lietošanas pazīmes: Morfīna lietošana ir saistīta ar"tieksmi pēc narkotikas", t. i., psihisko atkarību, un "iegūto imunitāti pret narkotiku", t. i., toleranci. Tomēr līdz morfīna atkarības izplatībai vēl bija palicis pusgadsimts.
Viens no tās priekšnoteikumiem bija psihoaktīvo vielu mode, kas 19. gadsimta pirmajā pusē izplatījās Eiropas intelektuāļu elites un bohēmas vidū. Lielbritānijā viņi bija iecienījuši laudānu un opija tabletes, Francijā priekšroku deva hašišam.
Rakstnieka Tomasa de Kvinsija (Thomas de Quincey, 1785-1859) autobiogrāfija "Angļu opija dzērāja atzīšanās" (Confessions of an English Opium-Eater, 1822) bija angļu opija atkarības manifests.
Grāmata bija sarakstīta izcilā stilā, un tās krāsainais opija reveransu un halucināciju atainojums ievērojami ietekmēja Eiropas elites aizraušanos ar narkotikām.
"...Tā bija panaceja pret visām cilvēku nelaimēm, tas bija laimes noslēpums, par kuru filozofi strīdējās gadsimtiem ilgi, un šo noslēpumu es ieguvu uzreiz: tagad laimi varēja nopirkt par pensu un ietilpināt vestes kabatā, tagad to varēja aizkorķēt pudelē un vest līdzi paklausīgu baudu, un galonus dvēseles miera varēja pārvadāt ar pasta karietēm".
De Kvinsijs sevi pasludināja par "opija baznīcas" pravieti, kas viņam netraucēja aprakstīt laudāna ilgstošas lietošanas sekas.
"...Apbrīna pārgāja, atstājot manī ne tik daudz šausmu, cik naida un riebuma sajūtu. Virs šīs draudu, sodu un slepeno cietumu kārtības valdīja bezgalība un mūžība, kas mani gandrīz noveda līdz neprātam. Agrāk tās bija tikai morālās un garīgās mokas, bet tagad sāpēja arī mans ķermenis: to mocīja neglīti putni, čūskas, krokodili, un no tiem es izcietu īpašas mokas. Nolādētais krokodils man iedvesa bailes vairāk nekā jebkurš cits. Man bija lemts dzīvot kopā ar viņu gadsimtiem ilgi."
De Kvinsijs un opija kari ietekmēja arī "Hašiša kluba"biedrus, ko 1840. gados aiz Lamanša izveidoja psihiatrs Moreo de Tūrs. Atrasties tur kopā ar Parīzes bohēmu tika uzskatīts par izredzētības zīmi. Klubu apmeklēja Ežēns Delakruā, Teofils Gotjē, Šarls Bodlērs, Aleksandrs Dumas, Onorē de Balzaks un Viktors Hugo. Lai gan galvenā atrakcija salonā bija alžīriešu davamesks - pikants ievārījums uz hašiša bāzes, kluba biedri eksperimentēja arī ar opiātiem.
Tā Gotjē aprakstīja savu pieredzi, smēķējot magones, bet Bodlērs "Mākslīgajā paradīzē" salīdzināja hašiša un opija radīto reibuma efektu. Pēc viņa domām, pirmais bija daudz bīstamāks, lai gan abus viņš uzskatīja par "tumsas gara"iemiesojumu, kas paverdzina cilvēci.
Taču visi šie eksperimenti ar psihoaktīvajām vielām bija elites privilēģija, un to ietekme uz vienkāršo eiropiešu un amerikāņu dzīvi bija niecīga. Problemātiskā vielu lietošana patiesi plaši izplatījās alkohola ierobežojumu un karu rezultātā: Krimas kampaņas, pēc tam Francijas-Prūsijas kara, ASV pilsoņu kara rezultātā.
1840. gadā uz cīņas pret čartismu fona Lielbritānijā tika pieņemti bargi likumi, lai ierobežotu alkohola, galvenokārt džina, tirdzniecību, kas kopš 18. gadsimta bija galvenais aizmirstības līdzeklis angļu zemākajām šķirām. Taču proletariāts ātri atrada izeju un mierinājumu opija tabletēs, kas kļuva ievērojami lētākas par alkoholu.
Līdz 1859. gadam Anglijā tika patērēts 61 000 mārciņu opija (vairāk nekā 27,5 tonnas). Saskaņā ar dažām aplēsēm aptuveni 5 % valsts iedzīvotāju regulāri lietoja šo narkotiku.
1840. gadā uz cīņas pret čartismu fona Lielbritānijā tika pieņemti bargi likumi, lai ierobežotu alkohola, galvenokārt džina, tirdzniecību, kas kopš 18. gadsimta bija galvenais aizmirstības līdzeklis angļu zemākajām šķirām. Taču proletariāts ātri atrada izeju un mierinājumu opija tabletēs, kas kļuva ievērojami lētākas par alkoholu.
Līdz 1859. gadam Anglijā tika patērēts 61 000 mārciņu opija (vairāk nekā 27,5 tonnas). Saskaņā ar dažām aplēsēm aptuveni 5 % valsts iedzīvotāju regulāri lietoja šo narkotiku.
1853. gadā brits Vuds un francūzis Pravass izgudroja šļirci un injekcijas adatu, un morfiju - precīzāk, tā hidrohlorīda sāls, morfīna, šķīdumu - sāka aktīvi lietot anestēzijai ķirurģisku operāciju laikā. Pirmo reizi masveidā šo medikamentu ķirurģijā pielietoja Krimas kampaņas laukos 1853.-1856. gadā.
Amerikas Savienotajās Valstīs Pilsoņu kara laikā plaši lietojot morfīna injekcijas lazaretēs, radās "kareivju slimība" - morfīna atkarība, kas skāra vairāk nekā 400 tūkstošus cilvēku.
Kaujas apstākļos karavīri injicēja sev morfīnu, lai nomierinātu un atslābinātu. Saskaņā ar dažām ziņām gandrīz puse no vācu karavīriem un virsniekiem, kas piedalījās Francijas-Prūsijas karā 1870.-1871. gadā, kļuva atkarīgi no morfija.
Amerikas Savienotajās Valstīs Pilsoņu kara laikā plaši lietojot morfīna injekcijas lazaretēs, radās "kareivju slimība" - morfīna atkarība, kas skāra vairāk nekā 400 tūkstošus cilvēku.
Kaujas apstākļos karavīri injicēja sev morfīnu, lai nomierinātu un atslābinātu. Saskaņā ar dažām ziņām gandrīz puse no vācu karavīriem un virsniekiem, kas piedalījās Francijas-Prūsijas karā 1870.-1871. gadā, kļuva atkarīgi no morfija.
Morfīna popularitāti noteica arī tas, ka atšķirībā no opija uzskatīja, ka tas nerada atkarību. Tā kā opijs Eiropā tika ēsts vai lietots pilienu veidā, atkarību, ko tas izraisīja, skaidroja ar kuņģa īpatnībām. Un tika uzskatīts, ka, injicējot morfiju zem ādas, var izvairīties no atkarības no šīs vielas.
Tāpēc to cita starpā izmantoja opija atkarības un alkoholisma ārstēšanai. Šis maldīgais priekšstats izraisīja ievērojamu morfinomānijas jeb morfinisma izplatību, īpaši sieviešu un medicīnas darbinieku vidū.
Tāpēc to cita starpā izmantoja opija atkarības un alkoholisma ārstēšanai. Šis maldīgais priekšstats izraisīja ievērojamu morfinomānijas jeb morfinisma izplatību, īpaši sieviešu un medicīnas darbinieku vidū.
"Morfinistu, kurš lieto narkotiku kopā ar pārtiku, ir vieglāk izārstēt nekā to, kurš injicējas. Bieži vien vienīgais veids ir fiziska vardarbība. Zinu gadījumu, kad jaunu ārstu, kurš injicēja sev morfīnu, varēja izārstēt tikai tad, ja viņu vairāk nekā uz nedēļu aizslēdza telpā. Viņš pretojās kā maniaks, skrāpējot sienas ar nagiem, raudādams un kliedzot, neko neēdot, nespēdams gulēt, ciešot no caurejas utt. Galu galā pēc vairākām dienām nežēlīgas ieslodzījuma viņš jutās labāk, sāka gulēt un ēst"
- rakstīja Bavārijas toksikologs Hermanis fon Beks.
- rakstīja Bavārijas toksikologs Hermanis fon Beks.
Tajā pašā laikā pieauga opija atkarības apmēri. Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gadsimta otrajā pusē milzīgā ātrumā tika būvēti dzelzceļi, un šajās būvlaukumos masveidā tika izmantoti ķīniešu kuliji. Dabiski, ka viesstrādnieki no Debesu impērijas atveda sev līdzi ieradumu smēķēt opiju. Pirmās smēķētavas tika atvērtas Sanfrancisko ķīniešu rajonā, kam sekoja līdzīgas iestādes Ņujorkā.
Tomēr jau 1875. gadā Sanfrancisko tika izdots pirmais vietējais likums, kas aizliedza uzturēt un apmeklēt smēķētavas. Tomēr, līdzīgi kā gadsimtu iepriekš pašā Ķīnā, šis pasākums izrādījās neefektīvs.
Pirmos pasākumus pret opija izplatību Štatos motivēja ne tik daudz rūpes par sabiedrības morāli, cik pieaugošā ksenofobija pret imigrantiem no Ķīnas.
Pēc pilsoņu kara valstī jau bija spēcīgi rasistiski un nacionālistiski aizspriedumi, un vēlāk tiem pievienojās arī ekonomiski iemesli.
Tomēr jau 1875. gadā Sanfrancisko tika izdots pirmais vietējais likums, kas aizliedza uzturēt un apmeklēt smēķētavas. Tomēr, līdzīgi kā gadsimtu iepriekš pašā Ķīnā, šis pasākums izrādījās neefektīvs.
Pirmos pasākumus pret opija izplatību Štatos motivēja ne tik daudz rūpes par sabiedrības morāli, cik pieaugošā ksenofobija pret imigrantiem no Ķīnas.
Pēc pilsoņu kara valstī jau bija spēcīgi rasistiski un nacionālistiski aizspriedumi, un vēlāk tiem pievienojās arī ekonomiski iemesli.
1869. gada 10. maijā Jūtas štatā ASV valdības amatpersonu un liela strādnieku pūļa klātbūtnē pēdējais cietā zelta krāvums tika svinīgi iedzīts gulšņos, ar ko tika pabeigta Pirmā transkontinentālā dzelzceļa būvniecība.
Aptuveni pieci tūkstoši celtnieku, no kuriem divas trešdaļas bija kuļi, pieraduši pie ārkārtīgi smaga darba par 30-35 dolāriem mēnesī (530-640 dolāriem mūsdienu naudā), pa nakti palika bez darba. No šīs nožēlojamās algas viņi vēl spēja ietaupīt līdz 20 dolāriem mēnesī. Tas nozīmē, ka cilvēki bija gatavi strādāt burtiski par niecīgu naudu.
Tikmēr savvaļas rietumos praktiski nebija citu darbavietu. Tas nevarēja neietekmēt balto amerikāņu attieksmi pret vakardienas darba kolēģiem no aizokeāna. Par ko tā kļuva, skaisti ilustrē Marka Tvena "Ķīnieša vēstules".
Vienā no tām aprakstīts, kā galvenajam varonim A-Sun-hī , nesen ASV ieceļojušam ķīnietim, uzbrūk baltie bandīti ar niknu suni. Amerikāņu literatūras klasiķis izglābj savu varoni no nāves, iejaucoties ieinteresētam garāmgājējam.
"Tad garāmgājējs, kurš atveda policistus, jautāja jauniešiem, kāpēc viņi tik necilvēcīgi izturējušies pret mani, bet tie viņam teica, lai nejaucas ar viņa lietām. Šie nolādētie ķīnieši ierodas Amerikā, lai atņemtu maizi no krietnu balto cilvēku mutēm, - viņi paziņoja, un, kad mēs mēģinām aizstāvēt savas likumīgās tiesības, ir cilvēki, kas par to taisa stāstus."
Daudziem citiem neizdevās izbēgt. Tajā pašā 1869. gadā Sanfrancisko notika rasistiski pogromi pret aziātiem.
Pret ķīniešiem vērstās ksenofobijas apoteoze ASV likumdošanas līmenī bija 1882. gadā Kongresa pieņemtais "Ķīniešu izslēgšanas akts", kas aizliedza viņu imigrāciju un naturalizāciju. Savukārt sociālajā līmenī - slaktiņš Rokspringsā, Vaiomingas štatā, 1885. gada septembrī. Toreiz darba strīda dēļ raktuvēs baltie strādnieki nogalināja vairākus desmitus ķīniešu kuliju.
Kopā ar puritānisku piesardzību ksenofobija bija viens no priekšnoteikumiem, lai ASV vēlāk kļūtu par globālās narkotiku apkarošanas kampaņas flagmani.
Opija dūmi izplatījās arī Eiropas galvaspilsētās. Sabiedrības attieksme pret tiem jau bija atdzisusi, taču tā vēl nebija sasniegusi aizlieguma punktu. "Opija smēķētājiem ir bedres, kur var nopirkt aizmirstību. Ir briesmīgas klētiņas, kur veco grēku atmiņas var noslīcināt jaunu grēku trakumā" - tā Oskars Vailds apraksta šos karstos punktus Londonā romānā "Doriana Greja portrets".
Daudziem citiem neizdevās izbēgt. Tajā pašā 1869. gadā Sanfrancisko notika rasistiski pogromi pret aziātiem.
Pret ķīniešiem vērstās ksenofobijas apoteoze ASV likumdošanas līmenī bija 1882. gadā Kongresa pieņemtais "Ķīniešu izslēgšanas akts", kas aizliedza viņu imigrāciju un naturalizāciju. Savukārt sociālajā līmenī - slaktiņš Rokspringsā, Vaiomingas štatā, 1885. gada septembrī. Toreiz darba strīda dēļ raktuvēs baltie strādnieki nogalināja vairākus desmitus ķīniešu kuliju.
Kopā ar puritānisku piesardzību ksenofobija bija viens no priekšnoteikumiem, lai ASV vēlāk kļūtu par globālās narkotiku apkarošanas kampaņas flagmani.
Opija dūmi izplatījās arī Eiropas galvaspilsētās. Sabiedrības attieksme pret tiem jau bija atdzisusi, taču tā vēl nebija sasniegusi aizlieguma punktu. "Opija smēķētājiem ir bedres, kur var nopirkt aizmirstību. Ir briesmīgas klētiņas, kur veco grēku atmiņas var noslīcināt jaunu grēku trakumā" - tā Oskars Vailds apraksta šos karstos punktus Londonā romānā "Doriana Greja portrets".
Trieciens kokaīna un heroīna atkarībai
1868. gadā Anglijā bija aizliegts lietot opiju bez ārsta receptes. Tomēr tas palika brīvajā tirgū, un privātprakses ārsti klusi izrakstīja receptes pacientiem.
Starptautiskajā opija konferencē 1880. gadā narkotisko vielu ļaunprātīga lietošana tika atzīta par slimību, ko sauca par atkarību. Sāka meklēt līdzekļus pret jauno kaiti. Viens no tiem kādu laiku tika apsvērts neilgi pirms stimulanta kokaīna atklāšanas. Jo īpaši Zigmunds Freids ierosināja ar to ārstēt morfinismu.
Amerikas Savienotajās Valstīs Pilsoņu kara veterāns farmaceits Džons Pembertons, kurš cieta no "karavīra slimības", tās ārstēšanai izgudroja dzērienu uz koka un kolas riekstu ekstraktu bāzes, ko viņš nosauca par Coca-Cola. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka arī kokaīns izraisa atkarību.
1868. gadā Anglijā bija aizliegts lietot opiju bez ārsta receptes. Tomēr tas palika brīvajā tirgū, un privātprakses ārsti klusi izrakstīja receptes pacientiem.
Starptautiskajā opija konferencē 1880. gadā narkotisko vielu ļaunprātīga lietošana tika atzīta par slimību, ko sauca par atkarību. Sāka meklēt līdzekļus pret jauno kaiti. Viens no tiem kādu laiku tika apsvērts neilgi pirms stimulanta kokaīna atklāšanas. Jo īpaši Zigmunds Freids ierosināja ar to ārstēt morfinismu.
Amerikas Savienotajās Valstīs Pilsoņu kara veterāns farmaceits Džons Pembertons, kurš cieta no "karavīra slimības", tās ārstēšanai izgudroja dzērienu uz koka un kolas riekstu ekstraktu bāzes, ko viņš nosauca par Coca-Cola. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka arī kokaīns izraisa atkarību.
1874. gadā angļu ķīmiķis Alders Raits sintezēja jaunu morfīna atvasinājumu - diacetilmorfīnu. Tajā laikā šim atklājumam nepievērsa lielu uzmanību. Tomēr pašā gadsimta beigās par šo vielu ieinteresējās vācu ķīmiķis Felikss Hofmans, kurš pirms tam farmācijas kompānijai Bayer bija izstrādājis pretsāpju līdzekli, kas kļuva pazīstams kā aspirīns.
Diacetylmorphine jeb, kā Hoffmann to sauca, diamorfīns, atšķirībā no tā aizvien vairāk odiozā "tēva" izraisīja salīdzinoši mierīgu eiforiju ar minimāliem uzvedības un intelektuāliem traucējumiem. Un, šķiet, tas neradīja atkarību. Tāpēc viņi nolēma to izmantot morfīna atkarības ārstēšanai, kā arī kā bērnu pretklepus līdzekli. Un 1898. gadā Bayer patentēja un laida tirgū jaunu narkotiku - heroīnu.
Saskaņā ar vienu no versijām zāles šo nosaukumu ieguva tāpēc, ka tika uzskatīts, ka tās spēj "varonīgi"cīnīties ar visdažādākajām saslimšanām. Saskaņā ar citu versiju, kad zāles tika izmēģinātas ar uzņēmuma darbiniekiem, tās viņus tik ļoti uzmundrināja, ka viņi uzskatīja sevi par "varoņiem".
Diacetylmorphine jeb, kā Hoffmann to sauca, diamorfīns, atšķirībā no tā aizvien vairāk odiozā "tēva" izraisīja salīdzinoši mierīgu eiforiju ar minimāliem uzvedības un intelektuāliem traucējumiem. Un, šķiet, tas neradīja atkarību. Tāpēc viņi nolēma to izmantot morfīna atkarības ārstēšanai, kā arī kā bērnu pretklepus līdzekli. Un 1898. gadā Bayer patentēja un laida tirgū jaunu narkotiku - heroīnu.
Saskaņā ar vienu no versijām zāles šo nosaukumu ieguva tāpēc, ka tika uzskatīts, ka tās spēj "varonīgi"cīnīties ar visdažādākajām saslimšanām. Saskaņā ar citu versiju, kad zāles tika izmēģinātas ar uzņēmuma darbiniekiem, tās viņus tik ļoti uzmundrināja, ka viņi uzskatīja sevi par "varoņiem".
Šo narkotiku plaši lietoja kā efektīvu morfīna aizstājēju 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, līdz ārsti un farmaceiti sāka pamanīt, ka daži pacienti lieto pārmērīgi daudz heroīna pretklepus. Tad arī atklājās, ka aknās sintētiskais heroīns sadalās līdz tā viltīgajam prekursoram morfīnam. Ritenis tika noslēgts.